Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdina Sīrijā

Skan Svētā Franciska vārdā nosauktās Katoļu baznīcas zvani Sīrijas pilsētā Alepo. Un tā ir daļa ne tikai no šīs, bet arī citu Sīrijas pilsētu ikdienas. Ir laiks, kad uz lūgšanu mošejās sauc musulmaņu minareti, un ir laiks, kad zvana kristīgo baznīcu zvani. Sīrijā tā ir bijis gadsimtiem. Sadzīvojušas tautas un reliģijas. Arī tagad pēc sešu gadu ilgā kara, kas nav šķirojis nevienu. Ina Strazdiņa kādu vakaru Alepo, kad pilsētā jau sāka krēslot, devās uz Svētā Franciska katoļu dievnamu, lai satiktu Tēvu Ibrahimu.

Sīrijas valsts pieminekļu inspekcijai jādomā par to, kā karā cietušās kultūras vērtības notīrīt, veikt inventarizāciju, kā arī nostiprināt. To intervijā Latvijas Radio atzina Bruno Delands, kurš nesen atgriezies no trešā brauciena uz Sīriju, kur arī vērtēts vietējo ekspertu veikums karā postīto kultūras vērtību atjaunošanā.

Es viņu satiku, kad pilsēta jau grima tumsā. Viņš stāvēja uz savas viesnīcas kāpnēm rūpīgi gludinātā, rūtainā kreklā , gaišās biksēs, nedaudz īsāks par mani, pilnīgi sirms, bet ar jauneklīgu stāju un ar bezgalīgi platu smaidu. Navras Riga. Cilvēks, kurš nes Latvijas galvaspilsētas nosaukumu savā uzvārdā, kuram pirkstā ir paaudžu paaudzēs mantots dzintara gredzens no Latvijas un kuram Sīrijas sabombardētajā pilsētā Alepo pieder vienīgā, šobrīd atvērtā viesnīca ar nosaukumu "Riga Palace hotel" jeb "Rīgas pils".

Pilsētas, kurās tik tikko aprimis konflikts un šķietami iestājies trausls miers, patiesībā ir pilnas negaidītā. Piesardzīgi ir cilvēki un piesardzīgam ir jābūt vietās, kur šķietami vairs nekas nevar notikt, jo viss kas iespējams ir jau sagruvis un kluss. Par to pārliecinos Sīrijas Ziemeļu pilsētā Alepo, par ko piecās dienasgrāmatās stāstīju aizvadītajā nedēļā, rīta programmā. Šoreiz Ina Strazdiņa vēlreiz ved līdzi uz šo vēsturisko un kara ievainoto vietu un stāsta par to, ar kādu realitāti ir jāsaskaras tiem, kuri vēlas pilsētai palīdzēt to atjaunot, kāda aina atklājas kādreiz greznās muzeja zālēs un privātmājās, kādu palīdzību sīrieši gaida un ar ko tiek galā paši un ar ko ne.

Šodien noslēdzam kolēģes Inas Strazdiņas dienasgrāmatu ciklu par pieredzēto Sīrijā. Šīs reizes stāsts būs par atvadīšanos no Alepo pilsētas un pārdomām pēc redzētā.

Alepo mostas agri. Un kā jau Tuvo Austrumu pilsēta – arī skaļi. Mana viesnīca atrodas rajonā, ko ieskauj nelielas amatnieku darbnīcas un sīkveikali. Ielas ap to ir šauras, tādēļ satiksme nav liela, vien pa reizei, skaļi pīpinot, garām patraucas kāds noputējis, dzeltens taksometrs.

Alepo, agrākā Sīrijas lielākā pilsēta un tirdzniecības centrs, ir bijusi varena. To var saprast uzreiz, pēc vēriena, kādā iekārtotas ielas, celti nami, plānoti laukumi, parki. Kā slejas baznīcas un mošejas. Pēdējās bumbas krita vēl decembrī. Tagad, kad iestājies piesardzīgs miers, apbrīnojamā ātrumā sīrieši novāc gruvešus un visu sāk celt no jauna.

Mēs kopā ar arhitektu un kultūras pieminekļu pētnieku grupu, kuri strādās Alepo, un vietējo gidu gatavojamies izbraukt no rīta. No Damaskas līdz Alepo ir vismaz sešu stundu brauciens. Un ne tāpēc, ka ceļi būtu slikti, kā vēlāk pārliecināšos, tie Sīrijā ir itin labi, vietām pat svaigi asfaltēti, bet tādēļ, ka pirms kara varēja braukt taisnāk.

Pirms desmit gadiem draugi mani aicināja braukt ciemos uz Damasku, Sīrijā. Tikties ar vietējo inteliģenci, radošiem cilvēkiem, redzēt bagātu, skaistu zemi.  „Labi, bet vēlāk,” toreiz atteicu, un pēc pāris gadiem sākās karš. Tagad jau sešus gadus, dzirdot  vārdu Sīrija, pirmais prātā nāk, nevis kultūra un civilizācijas šūpulis, bet bumbas, bēgļi, terorisms, drupas un posts. Un tomēr es aizbraucu uz Sīriju. Tagad. Laikā, kad tās seja tik ļoti ir mainījusies. Es pabiju Damaskā un Alepo, satiku vietējos, redzēju sagrautus, tukšus ciematus ceļmalās, izpostītas tūkstošgadīgas kultūras vērtības, sargposteņus, daudz ieroču un karavīru, bet arī atjaunošanos, par spīti visam, dzīvi, kas nav apslāpusi drupās. Šie būs pieci ieraksti dienasgrāmatā par pieredzēto Sīrijā.

Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa devās uz Sīrijas galvaspilsētu Damasku. Tā ir valstī, kas jau sešus gadus ir karā. Agrāk sasniedzamā, atvērtā un tūristiem izcili viesmīlīgā zeme, tagad ir kļuvusi par punktu pasaules kartē, kurp doties vēlas retais, kurā nokļūt ir sarežģīti gan drošības dēļ, gan arī praktiski, jo, piemēram, slēgtas ir visas lidostas. Raidījumā pabūsim Sīrijas galvaspilsētā kopā ar Danu al Daoudu, studenti, kura uzticēja savu stāstu par to, kā tas ir dzīvot jauna cilvēka dzīvi valstī, kurā karo.